Eiropa koksnes izmantošanu enerģētikā var padarīt neiespējamu
Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.
Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, jo īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.
Vairāki bīstami signāli
“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos – lietojamā resursa atjaunošanas spējas, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju raksturo Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES zaļā kursa un bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrāka kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apjomu. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.
“Šīs iniciatīvas, ja tās tiks pieņemtas, Latvijai radīs katastrofālas sekas, jo centralizētajā siltumapgādē pašlaik 60% kurināmā ir biomasa – koksne, bet laukos mājām – pat vairāk nekā 90%,” skaidro J. Miezainis. Viņš norāda, ka, koksni padarot par neatjaunojamu resursu, tā nonāks emisiju tirdzniecības sistēmā, un atvieglojumi, kurus pašlaik bauda iedzīvotāji, kā kurināmo izmantojot koksni (šķeldu, malku, granulas, briketes), beigsies. Iespējams, ka pārejas periods būs līdz 2030. gadam. “Ja šāds scenārijs piepildās, patlabanējā apkures situācija ar superaugstajām cenām nākotnē taps vēl traģiskāka,” tā J. Miezainis.
Centralizētās siltumapgādes stūrakmens
“Biomasa (koksnes šķelda) ir stūrakmens, uz kā Latvijā balstās centralizētā siltumapgāde, bet uz malkas – reģionos, kur nav centralizētās siltumapgādes vai arī nekad nav bijusi izbūvēta dabasgāzes infrastruktūra, un arī gāze ir bijusi dārgāka par citiem kurināmā veidiem, tāpēc šī resursa izmantošanas apgrūtināšanai vai sadārdzināšanai ir būtiska ietekme,” skaidro siltumapgādes SIA Gren Latvija valdes priekšsēdētājs Andris Vanags. Viņš atgādina, ka biomasa (šķelda) ir vienīgais energoresurss, kuru Latvijā ražojam, apmēram pusi no tā patērējam savā zemē, pusi pārvēršam kokskaidu granulās un eksportējam.
“Granulu eksporta un Latvijā patērētās dabasgāzes korelācijas attiecība ir teju 1:1, jo 2021. gadā eksportējām granulas 10 TWh apmērā un to vietā importējām 11 TWh dabasgāzes. Protams, ne visu dabasgāzi iespējams aizvietot ar granulām, taču to var darīt siltumapgādē,” uzsver A. Vanags. Viņš norāda, ka ikviens eiro, par ko šis resurss tiek sadārdzināts, galu galā iedzīvotāju maciņos atstāj 16 milj. eiro lielu ietekmi. Proti, ja sadārdzinājums ir 10 eiro, iedzīvotāju maciņos tas būs jau 160 milj. eiro apmērā.
“Savukārt, ja koksne kā energoresurss, piemēram, tiek aizliegta, izmaksas pieaugs vēl divas, trīs reizes salīdzinājumā ar pašreizējām jau rekordaugstajām siltumapgādes cenām,” stāsta A. Vanags. J. Miezainis papildina, ka reģionā būtisku elektroenerģijas daudzumu ražo, izmantojot dabasgāzi. “Šogad deviņos mēnešos Latvija par gāzi ir iztērējusi 805 milj. eiro, kamēr iepriekšējos gados analogā laikā tikai ap 100 milj. eiro, kas nozīmē, ka elektrība nebūs lēta un tiem, kuri siltumapgādē izmanto siltumsūkni, šis siltums nebūs lēts,” skaidro J. Miezainis.
A. Vanags vērš uzmanību uz centralizētās siltumapgādes investīciju ciklu. “Latvijā ar valsts politiku, atbalstu, kā arī ES struktūrfondiem esam veicinājuši, lai centralizētajā siltumapgādē arvien vairāk izmantotu šķeldu, arī pašlaik ir atvērtas valsts atbalsta programmas, kas paredzētas pārejai no dabasgāzes uz atjaunojamo energoresursu – šķeldu, arī granulām,” stāsta A. Vanags. Viņaprāt, lai šīs tehnoloģijas būtu efektīvas un nerastos sadārdzinājums patērētājam, to darba mūžam jābūt 20-30 gadiem. Taču, ja tiek lemts samazināt vai pat pilnībā liegt biomasas izmantošanu, pārejas periodam jābūt maksimāli garākam.
“Par to kā iespējamu risinājumu pēc 30 gadiem ir jārunā šodien un vienlaikus pakāpeniski uz to arī jāvirzās, lai uzņēmēji var nomainīt tehnoloģijas, savukārt, patērētāji – pielāgoties jaunajai situācijai,” savu pozīciju skaidro A. Vanags. Viņaprāt, noteikti jāņem vērā Eiropas Savienības valstu būtiskās atšķirības, jo Latvija ir viena no valstīm ar biomasas pašpietiekamību, turklāt tās daļu kā produktu vēl eksportējam uz citām Eiropas valstīm.
“Ir jāatrod īpašs (unikāls) regulējums, lai valstis, kurām biomasas pietiek, to var patērēt,” tā A. Vanags. Viņaprāt, šāds patēriņš, kur biomasa tiktu iegūta ilgtspējīgas mežsaimniecības procesā, ir prioritāte Nr. 1, un tas nedrīkstētu tikt apgrūtināts ar vēl kādu regulējumu. “Ja šo resursu iegūst atbilstoši ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai, nekādu jautājumu par sarežģītu pierādīšanas kārtību un sertifikācijas procesu attiecībā uz to, vai biomasa iegūta ilgtspējīgā apsaimniekošanas sistēmā, nedrīkstētu būt,” norāda A. Vanags. Viņaprāt, Latvijas iedzīvotājiem ir jāgūst labums no resursa, kas Latvijā ir pieejams.
Zviedrija – Latvijas sabiedrotais
“Pozitīvi, ka Latvija ir tik bagāta ar atjaunojamajiem resursiem, ka tos varam arī eksportēt un gūt ienākumus,” vērtē mežsaimniecības SIA Sodra Latvia valdes priekšsēdētājs Larss Georgs Hedlunds. “Arī Zviedrija, tāpat kā Latvija, ir bagāta ar mežiem, tikai Zviedrijā centralizētajā siltumapgādē netiek lietota dabasgāze, bet to teju pilnībā nodrošina ar koksni,” tā L. G. Hedlunds. Viņaprāt, gan Latvijas, gan Zviedrijas situācijā liegums koksni (šķeldu, granulas) izmantot centralizētajā siltumapgādē būtu pielīdzināms katastrofai.
“Esam vienā laivā, un mums kopīgi jāstrādā Briselē, lai šāds scenārijs, kad koksni pielīdzina fosilajam energoresursam, dzīvē neīstenotos,” ir pārliecināts L. G. Hedlunds. Viņš atgādina, ka strīdus būtība ir par to, vai zāģbaļķi drīkstētu izmantot kā kurināmo, bet, skaidrs, ka tas nav prāta darbs, un to neviens nedara, bet kādam Eiropā šāds priekšstats ir radies.
“Loģiski, ka satrupējušu resnās dimensijas apaļkoku izmantos kā enerģētisko koksni, taču vēsturiski celulozes izejvielas – papīrmalka, celulozes šķelda – vienmēr ir bijusi dārgāka nekā malka, nemaz nerunājot par zāģbaļķiem. Tirgus ar savu cenu līmeni baļķus nemaz neļauj novirzīt kā kurināmo uz katlumāju,” uzsver L. G. Hedlunds.
Izjūt pieprasījuma pieaugumu
“Tā ir šodienas realitāte,” uz jautājumu, vai pieaugošais pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes ir jūtams, atbild L. G. Hedlunds. Viņš norāda, ka enerģētisko koksni pārdod kokskaidu granulu ražotājiem, kā arī vietējās pašvaldības siltumapgādes kompānijām. “Šķelda ir brīnišķīgs resurss, pagājusī vasara ir bijusi ļoti darbīgs laiks siltumražotājiem, jo šī resursa cenas 2022. gadā ir būtiski pieaugušas, turklāt, ja iepriekšējos gados bija iespējas noslēgt līgumus par šķeldas piegādi uz gadu un piegādātāji varēja nodrošināt fiksētu cenu visam līguma periodam, šogad situācija ir mainījusies un nosacījumus diktē šķeldas pārdevēji – ražotāji, siltumražotāji nevar būt izvēlīgi,” skaidro A. Vanags. Viņš atzīst, ka šķeldas cenas pieaugums ir milzīgs, jo šī gada oktobrī salīdzinājumā ar pērnā gada oktobri tā pieaugusi četras reizes. SIA Gren Latvija pērk šķeldu, kas ražota no ciršanas blakusproduktiem, taču ne visu patēriņu, it īpaši aukstas ziemas situācijā, var nosegt ar šo resursu, un vajadzīga arī dabasgāze.
“Priekšroku šķeldas ārvalstu vai tomēr pašmāju pircējam nosaka cena. Ja vietējais pircējs gatavs piedāvāt to pašu cenu, ko uzpircējs pie kuģa ostā, šķelda paliek Latvijā. Ja eksportētāja cena šķiet pārāk augsta, kuģi regulāri šo resursu izvestu no Latvijas uz Eiropu,” norāda A. Vanags. Viņš uzsver, ka cenas savā ziņā ir izlīdzinājušās, lai gan Zviedrijā šķeldas cena ir zemāka nekā Latvijā.
“Zviedrijā šķelda pie katlumājas maksāja ap 15 eiro par berkubikmetru, pirms gada cena bija zemāka – tikai 12 eiro par berkubikmetru, pieaugums par teju 25% nebija tā priecīgākā ziņa,” tā L. G. Hedlunds. A. Vanags steidz piebilst, ka Zviedrijā atšķirībā no Latvijas ir ilgtermiņa līgumi, kur centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem ir iespēja pārskatīt cenu tikai vienu reizi gadā. “Ziņa, ka siltuma cena šajā apkures sezonā pieaugs par 25-30%, Zviedrijā izraisīja sabiedrības sašutumu, Latvijā siltumenerģijas cena (tiem, kuri centralizētajā siltumapgādē izmanto šķeldu kā kurināmo) pieaugusi divas reizes, savukārt, tiem, kas patērē dabasgāzi,– par 300-400%, kaut mājsaimniecību ienākumi nebūt nepieaug proporcionāli, un sadārdzinājums nav tikai enerģētikā, bet arī pārtikas precēm,” tā A. Vanags. Viņš secina, ka iedzīvotāju pirktspēja samazinās. “Tā ir ārkārtas situācija, kurā ir nepieciešami ārkārtas pasākumi un risinājumi, tostarp ar valsts iejaukšanos, subsīdijām,” norāda A. Vanags. Viņš atgādina, ka pirms enerģētikas krīzes sekmīgi strādāja cenu faktors – diktāts – dažādiem koksnes sortimentiem, to novirzot pa attiecīgajiem sektoriem. “Pirms gada neviens papīrmalku nepārvērta dedzinājamā šķeldā, bet šodien veidojas cenu starpības koksnes sortimentiem, kas nav loģiskas, taču tā ir īstermiņa parādība, bet ilgtermiņā viss atgriezīsies ierastajā kārtībā, kur apaļkokam, kuram var pievienot vērtību, to īstenos ar dziļāku pārstrādi, bet enerģētikai nonāks zemākas kvalitātes koksne, kura citādi nav pārstrādājama un izmantojama, un tāpēc nevajadzētu īstenot “pārnodrošināšanos” ar kādu papildu regulējumu, piemēram, ka koksne enerģētikā var nonākt tikai pēc tās trešās pārstrādes,” stāsta A. Vanags.
Slieksni var samazināt
J. Miezainis vērš uzmanību, ka ES regulas pārskatīšanas gaitā ir parādījusies vēl viena iniciatīva – par obligātas dalības emisiju tirdzniecības sistēmas sliekšņa samazināšanu no pašreizējiem 20 MW, piemēram, līdz 10 MW vai pat 5 MW centralizētās siltumapgādes uzņēmumiem. “Ir situācijas, kad arī šādas nelielas siltumapgādes stacijas spiestas vienu kurināmo resursu uz kādu brīdi aizvietot ar citu (piemēram, kūdru), un tas nozīmēs, ka tām pieaugs izmaksas, jo jāpērk CO2 izmešu kvotas (pašlaik tās maksā ap 70–80 eiro/t), tā sadārdzinot gala produktu,” skaidro J. Miezainis. Viņš gan norāda, ka enerģētikā tiek patērēti tikai apmēram 10% no iegūtās koksnes, bet pašlaik ir paradoksāla situācija, kad īstermiņā enerģētikas produkcija ir dārgāka par zāģēto. “Pašreizējā krīzes laikā valsts intervence ar subsīdiju vai dotāciju palīdz stabilizēt situāciju, taču ilgtermiņā būtu vērts pārņemt Somijas pieredzi, kas veido kurināmā rezerves, kas neiejaucas tirgū līdz brīdim, kad ir krīzes situācija,” ierosina J. Miezainis.
Latvijas gadījumā enerģētiskās krīzes izsludināšanas situācijā pašvaldībām piederošie siltumapgādes uzņēmumi var slēgt līgumu bez energoresursa publiskā iepirkuma konkursa, taču tas neregulē cenu siltuma patērētājam un nepalīdzēs izvairīties no dramatiskiem siltuma tarifu pieaugumiem, piemēram, par 100-200%. “Palīdzēt šādās situācijās var, tikai mērķtiecīgi veidojot sistēmu, kura krīzes brīdī spētu nodrošināt ar kurināmo par fiksētu cenu, lai nerastos strauji tarifu pieauguma lēcieni, kas ne tikai sāpīgi sit gan pa mājsaimniecību maciņiem, gan arī pa uzņēmēju konkurētspēju, jo ierēķinātajās fiksētajās izmaksās siltuma sadaļa ir būtiski jāpalielina, kas labākajā gadījumā nozīmēs mazāku peļņu vai pat nepieciešamību paaugstināt sava produkta vai pakalpojuma cenu,” skaidro J. Miezainis. Viņš atgādina, ka Latvijā centralizētā siltumapgāde ir pašvaldību autonomā funkcija, bet... 2020. gadā kādā apdzīvotā vietā siltumapgādes uzņēmumam draudēja slēgšana, taču neviena ministrija nebija gatava iesaistīties problēmas risināšanā, un, pat atlaižot vietējo domi, problēma ar siltumapgādi konkrētajā vietā netiktu atrisināta. “Ne pašvaldību, ne vēl jo vairāk privātajiem siltumapgādes uzņēmumiem nav jaudas no saviem līdzekļiem amortizēt tik milzīgas energoresursu cenu svārstības tirgū, kādas pieredzam pašlaik,” uzsver J. Miezainis.
Resursu pietiks, vien kāda būs to cena
“Gren strādā visās trīs Baltijas valstīs, mēs patērējam ap 2 TWh energoresursu, visvairāk Igaunijā – ap 1 TWh, Lietuvā kā energoresursi tiek izmantoti atkritumi. Šai apkures sezonai enerģētiskās koksnes resursu pietiks, jautājums ir par to cenu,” jautāts, vai pietiks resursu apkurei, atbild A. Vanags. Viņš novērojis situāciju, ka Lietuvā Baltpoll biomasas biržā cenas jau trešo nedēļu pēc kārtas par dažiem procentiem samazinās, tieši tāpat arī zāģmateriālu cenas.
“Situācija īstermiņā normalizējas, bet riski (neskaidrība) par to, kāda būs ziema (auksta un gara vai tomēr ne pārāk auksta un īsa) ne tikai Latvijā, bet arī Skandināvijā un Eiropā, saglabājas, un no šiem faktoriem arī būs atkarīgs, kā pārziemosim,” vērtē A. Vanags. Viņš skaidro, ka šķelda ir tikai viens aspekts, jo aukstas (-15 °C ilgāku laiku) ziemas gadījumā nāksies vairāk patērēt tieši dabasgāzi, tādējādi ir ļoti svarīgi, lai būtu pieejami abi energoresursi. Jautājums, cik drošus līgumus par to piegādi var noslēgt, jo piegādātājiem pašreizējā situācijā var būt pat ekonomiski izdevīgāk atkāpties no noslēgtā līguma izpildes un samaksāt atkāpšanās naudu, nekā izpildīt līgumu par tajā paredzētajām resursu piegādes cenām. Proti, iepriekš ik mēnesi tika samaksāti 90% no paredzētās summas par piegādāto šķeldu, bet pārējie 10% kalpoja kā nodrošinājums, kas tika akumulēts un izmaksāts šķeldas piegādātājam apkures sezonas beigās – aprīlī. Pašlaik cenas pieaugums ir tik liels, ka piegādātājs samaksā 10% drošības naudu un atkāpjas no noslēgtā līguma izpildes, un, ja nav citu piegādātāju, siltuma ražotājs šādā gadījumā paliek bez resursa, bet cilvēki – bez siltuma.
“Gan energoresursu pircējiem, gan pārdevējiem visa ziema paies pārrunās par to, cik lielas rezerves ir piegādātājam, vai uz viņu var paļauties, vai jāslēdz kāds papildu līgums ar vēl kādu citu piegādātāju u.tml.,” gaidāmo darba cēlienu iezīmē A. Vanags. Viņaprāt, šāds risks šajā apkures sezonā būs augstāks, salīdzinot ar pagājušo. “Visaugstākais risks saistībā ar gāzi bija augustā, pašlaik situācija ir normalizējusies, taču jāņem vērā, ka siltumapgādei nevajag tik daudz gāzes kā elektroenerģijas ražošanai,” uz jautājumu par gāzes faktoru atbild A. Vanags.
Savukārt J. Miezainis atgādina, ka šādā situācijā ir vajadzīgs valsts nozīmes drošinātājs. “Ar līgumsodu konkrētu apdzīvoto vietu neapkurināsim, tāpēc ir vajadzīgs vai nu rezerves kurināmais, vai arī cits piegādātājs,” tā J. Miezainis. Viņš vērš uzmanību, ka energodrošība balstās dažādībā – jo dažādāki resursi, jo lielākas alternatīvas un daudzveidīgākas iespējas, un mazāki riski, un lielāka drošība. “Biomasas stacijās var izmantot dedzināmo kūdru, pat atkritumus, Rīgas TEC gāzi īslaicīgi var aizstāt ar dīzeļdegvielu, taču šīs iespējas jāapzina savlaicīgi, bet valstisku politiku šajā jomā neredzu,” vērtē J. Miezainis.
Diskusijas video pieejams šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=mjJHmIF7YVU
Informācija ņemta no www.zemeunvalsts.lv